Ticības dzīve
Galatiešu vēstulē 2:20 mēs lasām: “Līdz ar Kristu esmu
krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo
Kristus;bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju
ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies
par mani”.
Savas vasaras brīvdienas pavadīju, veicot nepieciešamos darbus
mājās, tai skaitā- nokrāsojot arī vannas istabā
griestus.Laika tecējumā tie bija kļuvuši netīri, un
dažās vietās bija uzradies pelējums.Pirms ķēros pie
krāsošanas, man vispirms bija jānomazgā nost pelējums, jo,
ja es vienkārši tam pārkrāsotu pāri, pēc īsa
laika pelējums atkal izspiestos cauri.Es iegādājos arī
speciālu krāsu, kura domāta tieši vannas istabas griestiem,
kuras sastāvā ir speciālas ķimikālijas, kuras
nodrošina pret pelējuma rašanos.
Mēs katrs esam dzimuši pēc Dieva tēla un līdzības.
Grēks mūs atšķīra no Dieva, bet tomēr, ir
saglabājies tas, ka katram cilvēka tomēr ir iedzimtas ilgas
pēc Dieva. Līdz tam laikam, kamēr cilvēks pats spēcīgi
nocietina savu sirdi, cilvēkam ir sirdsapziņa, kas runā
klusā, maigā balsī un liek saprast, kas ļauns un kas- labs.
Daudzi šīs ilgas pēc Dieva
cenšas apmierināt ar reliģiju. Bet reliģiskie ceļi ir
ļoti daudzi un dažādi. Ir daudz dažādas pasaules reliģijas.
Arī kristietība ir viena no pasaules reliģijām. Ja tikai
reliģiskā izpratnē vien iet uz baznīcu un izpilda
reliģiskos rituālus, bet cilvēkam iztrūkst īstas,
personīgas attiecības ar Dievu caur Jēzu Kristu, tad tā
paliek šķirta no cilvēka kā aiz plānas ledus sienas.
Problēma ir, ka reliģija bez īsta ticības un
paļaušanās uz Dievu ir tas pats, kas krāsot baltu krāsu
pāri pelējumam. Uz laiku pelējums tiek nosegts, bet agrāk
vai vēlāk vecais iedzimtais grēks atkal izspiežas. Tas, kas ir
nepieciešams- kārtīga nomazgāšana. Ir jātiek no tā
pelējuma vaļā. Tikai Kristus asinis, izlietas pie krusta, var
nomazgāt mūsu grēkus. Nekas cits to nevar izdarīt.
Tāpēc es to atgādinu atkal un atkal- katrā
svētrunā.
Sākot jaunu darbības gadu savā draudzē,
apņemsimies turēties pie Jēzus Kristus liktajiem pamatiem
mūsu ticības dzīvē. Apņemsimies, ka mēs katrs un
visa mūsu draudze neskriesim līdzi laikam, necentīsimies
būt populāra vai moderna, bet draudze, kas turās pie Dieva
Vārda vien.
Mūsu Baznīcas tēvs Mārtiņš Luters vienmēr
uzsvēra “Sola Scriptura”- tas nozīmē- Dieva Vārds vien!
Minētajā tekstā apustulis Pāvils apraksta savu
dzīves pieredzi. Atcerēsimies, ka apustulis Pāvils bija
ļoti augsti izglītots farizejs. Viņš bija mācījies
labākajā universitātē, pie visizcilakā profesora.
Pāvils atradās pirmajā vietā izpratnē par
reliģisko izglītību. Viņš bija tik dedzīgs savā
reliģijā, ka viņš vajāja kristiešus, jo domāja, ka
sekotāji Jēzum pieder kādai bīstamai sektai.
Bet kādā saulainā dienā uz Damaskas ceļa, viss
Pāvila dzīvē izmainījās. Viņš raksta vēstulē
Filipiešiem 3:7-11 :
“Bet tagad
visu,kas toreiz man bija ieguvums,es Kristus dēļ vērtēju
kā zaudējumu. Jā, patiesi, es visu iepriekšējo
vērtēju kā zaudējumu tā pārākuma
dēļ,ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana- Viņa
dēļ viss pārējais man ir zudis un es to uzskatu par
mēsliem.Lai tik es iemantotu Kristu un lai es tieku atrasts Kristū
nevis ar savu taisnību pēc bauslības, bet ar to,kas nāk
caur ticību Kristum, ar to taisnību, kas ir no Dieva un ir
iegūta ticībā!Lai es atzītu Kristu un Viņa
augšāmcelšanās spēku un līdzdalību Viņa
ciešanās, darīts līdzīgs ar Viņu Viņa
nāvē, tā ka es varētu sasniegt augšāmcelšanos no
mirušajiem!”
Apustulis Pāvils uzskata visu to, kas viņš bija
pagātnē- par nesvarīgu, salīdzinot ar to, kas viņam ir
iegūts tagad- kopā ar Kristu.
Atcerēsimies, ka pirms Pāvils sastapa uz Damaskas ceļa
dzīvo Kristu, viņš bija reliģiozs un piekopa visu , ko no
viņa prsīja reliģiskie noteikumi.Pēc tam, kad viņš
personīgi sastapa dzīvo Jēzu, viņš nodibināja
attiecības ar DZĪVO DIEVU uz
stingra ticības pamata. Un no tā brīža Pāvils vairs
nedzīvoja vairs sev, nekādiem citiem priekšrakstiem, bet tikai un
vienīgi dzīvajam Jēzum Kristum. Viņa grēki tika
nomazgāti Kristus svētajās asinīs, Pāvila paša
vārdiem sakot:
“Tādēļ
tas, kas ir Kristū,ir jauns radījums; viss vecais ir pagājis, un
redzi- viss tapis jauns.” (Kor.5:17)
Tātad, redzamā atšķirība starp reliģiju un
ticību, ir mūsu personīgās dzīvās attiecības
ar Dievu. Reliģija ir teorētiska, tā kalpo
formām,likumiem,rituāliem,bet ticība kalpo Dievam
mīlestībā. Reliģija padara cilvēku par bailēs
iesprostotu vergu, kurš kalpo burtam,turpretī kristietība dara
mūs brīvus.
Jāņa ev. 8. nod. 31-36 lasām:
“Tad
Jēzus sacīja jūdiem, kas ticēja Viņam:” Ja jūs
paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mami mācekļi un
jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs
brīvus.” Tie Viņam atbildēja:”Mēs esam Ābrahāma
pēcnācēji un nekad nevienam neesam vergojuši. Kā tad Tu saki:jūs
kļūsiet brīvi?” Jēzus viņiem atbildēja:”Patiesi,
patiesi es jums saku: ikviens, kas dara grēku, ir grēka vergs. Bet
vergs nepaliek namā vienmēr. Ja nu Dēls jūs atbrīvos,
jūs patiesi būsiet brīvi.”
Īstu, patiesu iekšējo brīvību cilvēks
piedzīvo, kad tic, īsti uzticas Jēzum Kristum. Ko tas nozīmē-
daži vaicās.
Tas nozīmē, ka mēs
vispirms saprotam, ka esam grēcinieki un ka mūsu grēku
dēļ mums pienākas grēka alga- nāve, un ne tikai
nāve, bet mūžīgā nāve tumsības
valstībā- ellē. Otrkārt, mēs saprotam, ka nav
pilnīgi nekas mūsu pašu spēkos, ko mēs savā labā
varētu izdarīt, lai izmainītu šo stavokli. Treškārt,
mēs saprotam, ka Jēzus mūsu vietā ir izcietis mums
paredzēto sodu. Viņš to ir darījis mīlestībā :”Jo
tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu
vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet lai
iegūtu mūžīgo dzīvību.”
Ceturtkārt, lai Kristus upuris iedarbotos mūsu dzīvē,
mums jāpiedzimst no augšienes. Mums jānožēlo savus grēkus
un jāuzņem Jēzu savā sirdī kā savu personīgo
Kungu un Pestītāju. No tā momenta mēs esam Viņam
piederoši, un nekas mūs vairs nevar šķirt no Viņa un Viņa
mīlestības.
Sākot jaunu gadu, mēs neviens nevaram zināt, ko šis gads
nesīs. Mēs nezinām, kādas izmaiņas notiks
personīgajā dzīvē, mūsu draudzē, mūsu
sabiedrībā, mūsu zemē un arī pasaulē. Bet tas, ko
mēs varam pavisam droši zināt, arī visos mainīgajos
ārējos apstākļos un notikumos, - ka Dievs ir ar mums un
nekad mūs neatstās.
Ja esam Viņā, mēs esam lielā drošībā. Tad
mēs esam visdrošākajā vietā. Ja mūsu dzīve
Viņam vien pakļauta, tad- lietojot apustuļa Pavila vārdus-
mēs esam vairāk nekā uzvarētāji,vai pat
pārpārēm uzvarētāji Tā spēkā, kas
mūs kopš mūžības mīlējis. - Te ir tā
atslēga: nevis savā spēkā, bet Viņa spēkā.
Reliģija darbojas cilvēka spēkā un pūlēs, bet
ticība paļaujas uz Dieva spēku. Kad esam Kristū, tad
nedarbojamies savā spēkā, bet Viņa spēkā.
Atcerēsimies pamattekstu: “Līdz ar Kristu esmu krustā sists,
bet nu nedzīvoju vairs es, bet manī dzīvo Kristus.”
Kad esam Kristū, tad Viņš dzīvo caur mums. Tādēļ
Pāvils varēja liecināt:” Es visu spēju Tā
spēkā, kas mani dara stipru.”
Kas ir tavs spēks? Apustuļa Pāvila spēks bija dzīvais
Kungs Jēzus, kas mājoja viņa sirdī. Sākot jaunu gadu,
es mudinu katru no jums – no jauna nākt pie Jēzus un sevi
pilnīgi nodot Viņam. Nekalpot sev, nedzīvot sev, nekalpot
reliģijai, bet dzīvot ticībā uz Viņu, kas mūs tik
ļoti mīlējis.
Ticībā atlaidīsim rokas no dzīves stūres un visu
nodosim Jēzum Kristum. Nāksim un sevi nodosim Viņam! Uzliksim uz
altāra visu, kas uz sirds un katru dienu apliecināsim:
“Līdz
ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī
dzīvo Kristus;bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju
ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies
par mani.”